Mīti par narkotikām

Mīts pirmais: no vieglām narkotikām atkarība nerodas.

Tas IR mīts! Gan fiziska gan psiholoģiska atkarība var rasties kaut no kaņepes lietošanas. Tas tika vairakkārt apstiprināts daudzu pētījumu rezultātā, kuri tika veikti dažādās pasaules valstīs. Par vismazāk kaitīgāko narkotisko vielu tiek uzskatīta marihuāna. Marihuānas pīpēšana no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc pilnīgi nevainīgas nodarbes. Un sakarā ar to, jaunatnes starpā izplatījās literatūra, kuru var nosaukt ar vienu vārdu - „ himna marihuānai”. Dotajā literatūrā tiek aprakstītas marihuānas „dziedinošās” īpašības. Ir minēts, ka musulmaņu valstīs marihuāna ir legāla, to pīpē un lieto visi ļaudis Indijā, ka marihuāna ir jaunatnes kulta neoficiālā daļa. Bet par spīti tam, marihuāna ir pieskaitāma pie „smagajām” narkotikām. Medicīna ir pierādījusi, ka marihuāna izraisa smagu slimību virknes attīstību un psihiskus traucējumus, kā arī uzskatāma par taisnu ceļu uz „smago” narkotiku lietošanu.

Mīts otrais: no vienas lietošanas reizes nekā nebūs.

„Es taču tikai vienu reizīti pamēģināšu un viss”. Bet katram narkomānam ir bijusi tā „pirmā” un „vienīgā” reize. Ir bijuši gadījumi, ka cilvēks mirst no vienas vienīgās šļirces vai arī organisms nepieņem tajā ievadīto vielu, kā rezultātā mēnesi var pavadīt slimnīcā pie sistēmas. Ir diezgan liela varbūtība, ka pēc tās „pirmās” reizes nervu sistēma tiek sabojāta neatgriezeniski un cilvēks kļūst par psihiski nestabilu un nekontrolējamu.

Mīts trešais: mēs dzīvojam vienu reizi un šajā dzīvē visu vajag izmēģināt.

Šodien tas ir daudzu jauniešu kredo. Viņi uzskata, ka ir radīti lai izmēģināt visu iespējamo. Bet, vai ir vērts lekt lejā no debesskrāpja, cerot, ka nenositīsies? Vai ir vērts apgulties uz tramvaja sliedēm un lolot cerības, ka tramvajs tevi apbrauks? Kurš no saprātīgi domājošiem cilvēkiem ir ar mieru saslimt ar AIDS, cerot, ka kļūs par pirmo pasaulē, kurš izārstēsies? Narkomāniju var salīdzināt ar „krievu ruleti”, kur revolverī ir visas lodes.

Mīts ceturtais: narkomānam var palīdzēt tikai narkomāns.

Tas ir mīts, kurš noņem atbildību no tuviniekiem. Tikai ar vienotu ģimenes locekļu, draugu, ārstu un skolotāju spēku var rasties cerība uz izārstēšanos. Tieši draugu un ģimenes ietekmē narkomānam rodas apziņa, ka dzīvē kaut kas ir steidzami jāmaina uz labo pusi. Bet narkomāna gribasspēks ir bloķēts, un tāpēc dziedēšanas process sākas tieši no viņam tuvajiem cilvēkiem. Narkomānam ir nepieciešama pastāvīga palīdzība un atbalsts, bet tā arī ir vajadzīga viņa ģimenei un tuviem cilvēkiem, jo arī viņi cieš ne mazāk par pašu narkomānu.

Mīts piektais: ja eksistē ārsti-narkologi, tātad narkomānija ārstējās.

Pēc statistikas tikai 1-3% no narkotiku atkarīgajiem ārstējas narkoloģiskajās iestādēs un viņiem izdodas izrauties ārā no slimības tīkliem. Ārstu palīdzība ir nepieciešama ikkatram narkomānam. Bet faktiski ārsti spēj tikai atvieglot ciešanas: likvidēt abscinentā sindroma sekas, sniegt psiholoģisku palīdzību. Pēc tām ar narkomāniju slimojošajam jāatgriežas pie reālas dzīves, bet viņa gribasspēks ir joprojām bloķēts un atrodas narkotiku kontrolē. Ar tablešu un šļirču palīdzību vien gribasspēku atgriezt nevar. Ir nepieciešams ilgstošais, ļoti sarežģītais rehabilitācijas process, kura gala iznākums, diemžēl, ne vienmēr ir pozitīvs.