Inhalanti

Līdz XX gs 50.gadiem organisku šķīdinātāju tvaiku tīša ieelpa nebija plaši izplatītā parādība. Ir bijuši netīšie noindēšanās gadījumi šo vielu izmantošanas jomā strādnieku vidū. Bet sākot ar 1961.gadu, šī parādība kļūst par vispasaules mēroga epidēmiju. Ir jāpasaka, ka attieksme pret šo kaite nebija gana nopietna, jo speciālisti-narkologi vispirms nodarbojas ar „nopietnajām” narkotiskajām vielām (heroīns, opijs utt.). Retrospektīvā analīze rāda, ka jau 1961.gadā inhalantu lietošana bērnu un jauniešu vidū bija masveidīga. Visbiežāk tika izmantota līme, kura bija paredzēta lidmašīnu modeļu salīmēšanai; krāsu šķīdinātāji, šķidrumi ķīmiskai tīrīšanai, nagu lakas, šķiltavu gāze, benzīns un citi naftas produkti. Par vispopulārāko bija kļuvusi līme, kuras sastāvā ietilpa aromātiskā substance – toluēns. Vislielākā bīstamība, kas draud šķīdinātāju lietotājiem – nekontrolējama uzvedība, kā nervu sistēmas funkciju apspiešanas rezultāts, kā arī „bremzēšanas” procesu izzušana, kuri tika iegūti dzīves pieredzes un personības socializācijas laikā.

Gaistošās narkotiskās vielas nav iekļautas narkotiku sarakstā, bet to bīstamība no tā nesamazinās. Dažās valstīs, piemēram, Šveicē šo vielu tirgošana tiek stingri kontrolēta. Pēdējo divdesmit gadu laikā toksikomānija ir ikdienas parādība. Ikgadēji simtiem bērnu un pusaudžu ar maisiem uz galvām dodas viņpasaulē. Ķīmiskas rūpniecības produkcijas patērētāju vidējs vecums - 8-15 gadi. Ņemot vērā toksikomānijas izplatīšanas mērogus, var runāt par nopietniem nācijas nākotnes draudiem.

Inhalantu lietošanas mehānisms ir līdzīgs alkohola un narkozes vielu iedarbībai. Gaistošās narkotiskas vielas apvieno tas, ka viņi labi izšķīdina taukus, un tāpēc ātri sabojā visu CNS sūnu darbību (kuros ir liels tauku daudzums), un cilvēks jūtās kā apreibis. Ieelpojot inhalantu, tas nonāk plaušās, no plaušām caur alveolu sieniņām – asinīs, vielas absorbējas asinīs un nonāk līdz smadzenēm. Lielākā inhalanta daļa tiek izelpota ar skābekli, bet pārpalikusi daļa sadalās pa organisma daļām, nonāk aknās, sadalās mazākajās molekulās, un pēc tām tiek izvadīta no organisma dabiskā ceļā.

Tā kā inhalanti izšķīdinās taukos, tie ir spējīgi iekrāties taukaudos. Tas nozīmē ka var paiet diezgan ilgs laiks, kamēr organisks no tiem attīrīsies. Apreibumu daļēji izraisa šķīdinātājs, daļēji – skābekļa trūkums smadzenēs. Parasti apreibums ilgst 10-30 minūtes, bet pēc stundas jau nekas nav pamanāms. Efekts var ieilgt, ja izmanto lielākas indes koncentrācijas, piemēram, ar polietilēna maisu palīdzību vai ieelpojot inhalantu vēlreiz pēc kāda laika.

Ļaunprātīga gaistošo narkotisko vielu izmantošana noved pie atkarības. Eiforija, kuru sajūt sākumā, drīzumā var likties nepietiekoša. Domas un jūtas arvien vairāk tiek aizņemtas ar inhalantiem, un beigu beigās, cilvēkam pašam nepamanot, rodas tieksme lielāka apreibuma iegūšanai. Tad toksikomānija kļūst par problēmu. Cilvēks vairs nespēj uztvert īstenību tādu, kāda viņa ir. Viņam ir nepieciešams redzēt to ilūzijās, kuras rodas, kas smadzenes ir narkotiskas vielas varā. Atkarība parasti ir tikai psiholoģiska, bet var rasties arī fiziska.

Vēsture
800.g. p.m.ē. – 392.g. m.ē. – Šamani ieelpo tvaikus, kuri nāk no klinšu plaisām. To darīja lai ieietu transā vai citādāk sakot – stāvoklī, kas ir līdzīgs bezprātam. Tas kalpoja pareģošanai un atbilžu meklēšanai.

1275.g. – Spāņu ķīmiķis Raimonds Lullius (Raymundus Lullius) atklāja ēteri.

1772.g. – Angļu zinātnieks Žozefs Pristlijs (Joseph Priestley) atklāja „uzjautrinošo gāzi” (Nitrous оxyde).

1831-1832g. – Trīs zinātnieki vienlaicīgi atklāj hloroformu (Samuel Guthrie, Justus von Liebig, Eugene Soubeiran). To izmantoja astmas ārstēšanai.

1940.g. beigās reģistrēta pirmā benzīna izmantošana, kā narkotiskas vielas. To sāka ostīt Pensilvānijas štatā Uorrenē.

1950.g. – ASV, Austrālijā, Indijā, Anglijā konstatēti daudzi benzīna ostīšanas gadījumi jauniešu vidū. Mērķis – narkotiska reibuma iegūšana.

1959.g. sākums –medicīnas žurnālos un populārajā literatūrā parādās pirmie raksti par toksikomāniju.

1960.g. – parādās avīžu raksti par pusaudžiem, kuri osta līmi.

1961-1965.g. – Līmes ostīšanas epidēmija Denverā. Pastāv viedoklis, ka to izraisīja masu informācijas līdzekļi, jo plaši apgaismoja šo tēmu. Drīzumā epidēmija pārņēma arī citas ASV pilsētas - Ņujorku, Soltleiksitiju.

1962.g. 6.jūnijs - Tika pieņemts pirmais likums par līmes ostīšanas aizliegšanu. Kalifornija. Anaheima.

1967.g. – Aug ziņojumu skaits par dažādu aerosolu izmantošanu, kā narkotisku vielu.

1977.g. – Butyl nitrite (izmantojams ka seksuālais stimulators) pārdošana gada laikā pārsniedz 50 miljonus.

Lietošanas pazīmes
Pazīmju rinda, pēc kurām var secināt, ka pusaudzis lieto inhalantus:
• Pusaudža elpas vai apģērba ķīmiskā smaka
• Tukšas šķīdinātāju, benzīna un līmes pudelītes vai iepakojumi; atstāti dažādās vietās
• Neparastas sāpīgas vietas uz ķermeņa, apsarkums vai izsitumi deguna vai mutes rajonā
• Pastāvīgs klepus
• Ēstgribas pazemināšanās
• Nesaprotama runa
• Dīvaina uzvedība, noslēpumainība
• Nodarbību kavēšana un sekmju pasliktināšanas skolā

Lietošanas sekas
Lietojot inhalantus TIKAI reizi nedēļā:
• 8-10 mēnešu laikā boja iet aknu šūnas. Hroniskā aknu mazspēja, asins sarecēšanas problēmas, tūskas, ciroze.
• 12-16 mēnešu laikā iet boja smadzeņu šūnas, encefalopātija.
• Ļoti ātri iet bojā plaušu šūnas. Pneimonija.

Toksiskuma ziņā nevienu narkotiku nevar salīdzināt ar inhalantiem, pat kreku. Visšausmīgākais kas var notikt, lietojot gaistošās vielas – tā saucamā „nāve maisā”. Mazgadīgie eksperimentatori, ieelpojot toksīnus, ātri apreibst, zaudē samaņu un pat nespēj noņemt maisu no galvas vai lupatu ar benzīnu no sejas. Apreibums pieaug un ātri vien sirdsdarbība un elpošana apstājas.