Opiāti

Termins opiāti apvieno sevī vielas, kuras ir iegūstamas no opija. To vidū ir morfīns, kodeīns, papaverīns – plaši pielietojami, ka ārstnieciskas zāles, un tebaīns – pārsvarā pielietojams medicīniskā rūpniecībā zāļu iegūšanai. Pie šīs grupas pieder arī morfīna sintezētie atvasinājumi, kurus pieskaita pie pussintētiskiem opiātiem, starp tiem atrodas heroīns, plaši pazīstams savu narkotisko īpašību dēļ. Vielas, kuras atšķiras no morfīnu struktūras, bet darbojas līdzīgi (caur opioīdu receptoriem) pieskaita pie opioīdiem.

Mūsdienu opiju un heroīnu pieskaita pie īpaši stiprām narkotikām, kuras izraisa atkarību jau pēc pirmajām injekcijām. Citi opiāti - morfīns, kodeīns u.c. atrodas atļautu ārstniecības līdzekļu rindā, un tiek izmantoti saskaņā ar medicīniskajiem norādījumiem un kontroli.

Opiāti ir pieskaitāmi pie preparātiem, kuri izmaina dvēselisku stāvokli un apkārtējā uztveri. Dažreiz izraisa miegu, bet samaņas zaudēšana nenotiek pat pie lielajām devām. Opiātiem ir daudzveidīga struktūra, bet tie izraisa diezgan līdzīgus efektus, tā dēļ, ka visi viņi ir saistīti ar specifiskiem opiātu receptoriem.

Opiātu lietošana
Opiātu lietošanas veidi: iekšķīga lietošana, ievilkšana caur degunu, pīpēšana, injekcijas (intravenozi, subkutāni, intramuskulāri). Opiju parasti pīpē. Heroīnu visbiežāk izmanto šķīduma veidā intravenozām vai zemādas injekcijām. Pulverveida heroīnu pīpē, ievelk caur degunu, ieelpo. 80% no lietošanas reizēm ir intravenozi, ievelkot intranazāli (caur degunu) - 15% .

Opiātu lietošanas efekti
Opiātu fizioloģiskā ietekme uz cilvēka organisma sistēmām:
CNS (centrālā nervu sistēma):
• eiforija
• klepu centra apslāpēšana
• nervu sistēmas uzbudinājuma apslāpēšana
Elpošana:
• elpošanas apspiestība
• elpošanas ritma palēnināšana
Kuņģa zarnu trakts:
• peristaltikas samazināšana
• žults sekrēcijas samazināšana
• pankretītu un zarnu trakta sekrēcijas samazināšana
• kolikas
• aizcietējumi
Muskuļi:
• atslābināšanās
• fiziskas aktivitātes samazināšana



Opiātu lietošanas sekas
Opiātu regulārās lietošanas sekas: Ilgstošās opiātu lietošanas bīstamība ir ātrās psihiskas un fiziskas atkarības veidošanā.

Psihiska atkarība: veidojas 3-4 mēnešu laikā lietojot opiju, 2 mēnešus- lietojot morfīnu un daudz ātrāk lietojot heroīnu. Fiziska atkarība: ļoti spēcīga un attīstās 10-20 opija lietošanas dienās, un 2 dienu laikā, lietojot heroīnu.

Tolerance: attīstās tikpat āri. No 500mg morfīna pirmā mēneša sākumā līdz 1000mg ceturtā mēneša beigās. Heroīna ikdienas devas , kuru lieto narkomāns ar asi izteiktu toleranci, var sasniegt 2 gramus dienā.

Opiātu lietošanas devas
Vienreizējās devas (mg):
Morfīns: 10-30 (pie tolerances 250 miligrami dienā un augstāk)
Kodeīns: 10-50
Heroīns: 5-10 izraisa apreibuma stāvokli, parastā deva ir 10-40mg, «ielas» deva līdz 100 (narkomāniem ar spēcīgu toleranci līdz 2 gr/diena)
Letālās devas (mg):
Morfīns: 200
Kodeīns: 800
Heroīns: 60-200

Opiātu lietošanas pazīmes
Opija apreibuma diagnostika: eiforija, miera, bezrūpīguma, apmierinājuma stāvoklis. Agresija un rupjība neizpaužās . Atslābināšanas sākumstāvoklis nomainās ar rosību ar izteiksmīgu mīmiku un žestikulāciju bez koordinācijas un runas traucējumiem. Izteiktā opiātu lietošanas pazīme - ir acu zīlīšu sašaurināšanās devas uzņemšanas laikā, ādas bālums, kā arī apgrūtināta elpošana un ķermeņa temperatūras pazemināšanās.

Pārdozēšana
Asas noindēšanās simptomi, pārdozēšana:
• cianoze
• acs zīlītes, kuras ir sašaurinātas punktā
• hipotonija
• kuņģa-zarnu un žults ceļu spazmas
• ķermeņa temperatūras pazemināšanās, mitra un lipīga āda
• elpošanas apspiestība
• pavedienveida pulss
• samaņas zaudējums
• koma
• nāve no elpošanas paralīzes pēc 2 — 4 stundām pie subkutānās vai perorālās nepieļaujamās dozas ievadīšanas un vienā mirklī — pie intravenozās.

Noindēšanās ar kodeīnu var būt pavadāmas ar konvulsijām. Nāves gadījumi no heroīna pārdozēšanas notiek vienlaicīgi lietojot alkoholu un depresantus.

Pēc 6-18 (5-12) stundām pēc pēdējās lietošanas reizes tiek novēroti abscinentā sindroma pirmā etapa sindromi: psihiska atkarība (narkotiskais bads), slikts garastāvoklis, emocionāls uzbudinājums, aizkaitinājums. Blakus šīm pazīmēm rodas pazīmes, par kurām ir atbildīga veģetatīva nervu sistēma: acs zīlīšu paplašinājums, asarojošās acis, šķaudīšana, iesnas, siekalu tecēšana, drebuļi, svīšana, "zosāda", žāvas. Otrais etaps (1-2 diennaktis): muguras, roku un kāju muskuļu saspringums. Agrāk aprakstīti simptomi pastiprinās un uz otro dienu sasniedz maksimumu. Rodas trauksmes sajūta, saspringums, fiziska vājība, tahikardija, aritmija, paātrināta elpošana, temperatūras palielinājums (37,1—37,2°Ar), nelabums, vemšana, caureja. Otrās krīzes dienas beigās (48-72 st.) pastiprinās sāpes muguras muskuļos, rodas roku un kāju muskuļu lauzošās sāpes, neciešamas sāpes vēderā un jostasvietā, sirds rajonā, nieze, dedzināšana. Psihiskie traucējumi ir paužami depresijā, aizkaitināmībā, histērijā, psihopātiskajās reakcijās, atteikšanās no ēdiena, tieksmē uz dusmām, agresiju, pašnāvību. Asā fāze ilgst 7-10 dienas – abstinence līdz 6 mēnešiem, bezmiegs, ēstgribas neesamība, pasivitāte.